ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris

 Kā es priecājos, ka mani draugi ir topošie aktieri un horeogrāfi! Uz teātri grūti sataisīties, uz kuru izrādi iet, kad utt. Bet kad uzstājas tavi draugi, vienkārši ir jāaiziet.
Pirmdien bijām uz izrādi Kucēni . Pārsmējāmies līki! Protams, beigās apraudājos. Tiešām viņi BIJA bērni, visi vecie pigori ar konfektēm, apvainošanos, kaušanos, mīļošanos, draudzēšanos un nedraudzēšanos un darīšanu PA ĪSTAM! Viss tika atainots, kā bērnībā. Jā Ksenijas (meitene, kas attēloja suni) stāsts atrāva atpakaļ realitātē. Atkal caur mani izgāja visas pasaules sāpe par pamestajiem, slimajiem un vēl sazin kā cietušajiem  bērniem.
Jurģi tu esi super!

Jau mēnesi trešdienu vakaros eju gleznot. Beidzot, beidzot, beidzot man roka sāk klausīt, gleznojums sāk pēc kaut kā izskatīties, vecās iemaņas sāk atdzīvoties! Šīs trīs stundas nedēļā sāk pārvērsties par manām svētajām stundām. Studija arī ir kā radīta man. Brīvs režīms, kad gribi, tad nāc, glezno kaut visu nakti. šobrīd šīs privilēģijas nevaru izmantot, bet ideja vien man rada omulības sajūtu. Nav noteiktās stundas tanīs un tanīs dienās un ne minūti ilgāk, saspiestība, šķībā lūrēšana tev pār plecu, spriedze. Vienuvārdsakot perfekts variants man.

Mārai kaut kur gultā ir ziemas krājumu slēptuvīte, kur var atrast maizes, ābolu, skāba gurķa gabaliņus. Katru vakaru viņa kaut ko izvelk.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana