No manis nekāda spīdošā blogere nesanāk. Kad esmu ko uzmeisterojusi, aizmirstu nofotografēt, pagadās interesants notikums, aizraujos un neizvelku kameru, kad varētu ko ieblogot jādzenā bildes, kad es pie vietas, tad atmiņas karte aizmirsta, kad karte dabūta, dators ir aizdots.
Beidzot man ir abi - dators un atmiņas karte. Šķiroju bildes un varu atskaitīties par savu veikumu.
Nu jau pirms mēneša mums ar vīra jaunskungu (mans jaunais apzīmējums draugam, dzīves biedram, civilvīram, izklausās cēlāk) bija tas lielais gods kļūt par Eduarda krustvecākiem. Bij pādes dīdīšana pēc latviešu tradīcijām. Tādēļ pādei bij nepieciešams goda ancuks, redz kāds bāleliņš padevās
Lina bikšeles šūtas pēc izjūtas. Augšdaļa šūta no Kuldīgas zilā vilnas brunču auduma atgriezuma, pēc novienkāršotas Kuldīgas krekla piegrieztnes, ko izmantoju, kad augusta beigās Māra tika dīdīta
tādi nu šie mazie rakari tika pieņemti dzimtās!
Mierīgu naksniņu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru